Vai regresijas seansi visiem ir vienlīdz spēcīgi?

Jau kādu laiku esmu pārdomās par to, ka vēlos šo jautājumu izstāstīt plašāk – ne tikai cilvēkiem, kas jau ir piedalījušies regresijas seansos, bet arī tiem, kas vēl plāno to darīt.

Ik pa laikam esmu saskārusies ar tādām situācijām, kad pie manis vēršas klienti, kas saka, ka ir apmeklējuši neskaitāmus speciālistus, neskaitāmas prakses un terapijas veidus, bet viņiem nekas nav palīdzējis. Uz šiem vārdiem es raugos ļoti pašsaprotami, jo ikviens cilvēks savā dzīves ceļā atrodas attiecīgā brieduma un gatavības pakāpē. Ļoti iespējams, ka tad, kad šis cilvēks vērsās pie kāda no speciālistiem, viņš pats vispār nebija gatavs sākt nopietnu darbu ar sevi, nebija gatavs pārmaiņām savā dzīvē, līdz ar to viņš uzsāka savu garo pārgājienu no viena pie otra, lai meklētu un kādreiz, kad būs patiešām gatavs, ATRASTU. Un tas noteikti nav slikti, jo visiem nederēs tas, kas derēja draudzenei, draugam, māsai vai tantei. Ir jānoiet pašam šis sevis meklējumu ceļš, ir jānonāk pie gatavības un spēcīgas vēlmes strādāt ar sevi, jo, kamēr cilvēkam vēl ir ērti dzīvot tajā „dubļu peļķītē”, kurā viņš sēž, viņš turpinās tur sēdēt. Un arī tas, ja cilvēks saka: „Es negribu, man apnika tā dzīvot utt.!” neliecina, ka viņš patiešām ir gatavs sākt celties no savas „dubļu peļķītes” – arī tad, ja kāds sniedz roku (kāds, t.i., speciālists). Viņš turpinās iet pa pasauli, no draudzenes pie draudzenes, no kolēģa pie kolēģa stāstīdams, cik dzīve ir slikta, taču ļoti bieži tobrīd pats nemaz neapzinās, cik ļoti tālu viņš ir no gatavības spert pirmo apzināto soli kāpšanai ārā no savas „peļķītes”. Ne visi cilvēki spēj kritiski paskatīties paši uz savu varēšanu vai nevarēšanu, tā vietā meklējot vainīgos, ka citi nav spējuši palīdzēt. No ikviena speciālista cilvēks var paņemt tikai to, ko uz to brīdi var!

Regresijas ceļojumu praksē (un ne tikai regresijas – arī Reiki seansu laikā, iekšējā bērna terapijās u.c.) esmu saskārusies ar cilvēkiem, kas ir ļoti veiksmīgi savā leksikas krājumā adaptējuši skaisti skanošus vārdus no dažādām praksēm, semināriem, apmācībām, taču viņu runātais reti ir pārtapis darbībā vai rīcībā, liekot dzīvot iluzorajā maldu pasaulē priekšstatā par sevi. Te lielu lomu spēlē arī Ego. Līdz ar to šī cilvēka regresīvā meditācija būtiski atšķirsies no cilvēka, kas patiešām sirds dzīlēs izjūt patiesu cieņu pret Visumu, tā likumiem, apzinās savu redzējuma, Dvēseles pilnveidošanas vajadzību visa mūža garumā (jo tas nenotiek, aizejot uz vienu vai divām garīgajām praksēm). Pie manis ļoti bieži vēršas tad, kad kāds cits mans klients ir ieteicis izmēģināt regresijas seansu. Dažreiz tas cilvēkam rada iespaidu, ka tad, ja viņa paziņa ir piedzīvojis brīnišķīgas atklāsmes, saticies ar eņģeļiem un garīgajiem pavadoņiem, arī viņš to pašu piedzīvos. Ir milzīgas gaidas. Ir arī gadījumi, kad cilvēks ir izdomājis, ka viņam būs tikai jāaizver acis, lai es kaut ko izdarītu, un visas viņa problēmas (jo tieši tādos gadījumos visbiežāk pie manis vēršas) pazudīs. Viņš nav gatavs it necik pats iesaistīties tajā, lai kāptu vai vismaz sāktu celties no savas „dubļu peļķītes”. Ja šāds cilvēks vēlas piedzīvot līdzvērtīgu (ceļojuma dziļuma pakāpes, saņemto atbilžu ziņā u.tml.) regresīvo meditāciju kā cilvēks, kas apzinās gan visa notiekošā gaitu, samērīguma principu, gan spēj kritiski paraudzīties uz sevi no malas, atzīstot to, ka garīgā pilnveidošanās norisinās visa mūža garumā, tad šie seansi var ievērojami atšķirties. Ne visiem ir lemts piedzīvot tikšanos ar garīgajiem pavadoņiem, ne visiem ir lemts iegūt atbildi par to situāciju, kurā šobrīd cilvēks apzināti vēlas palikt, ja viņš nav gatavs šādai atbildei. Tāpat ļoti liela nozīme ir tam, vai cilvēks, dodoties regresijas ceļojumā, neizjūt bailes. Tas ir vislielākais bloks, kas var traucēt pat atslābināties un nomierināties, nerunājot jau par nonākšanu kādos iepriekšējos iemiesojumos vai citos Dvēselei iespējamos galamērķos/ dimensijās. Dažreiz traucēklis var arī būt cilvēka nepārliecinātība par sevi – neskatoties uz to, cik veiksmīgi noris ceļojums, cilvēks tik ļoti pēc tam netic nedz savām sajūtām, nedz redzētajam, nedz pat sajustajiem vai ieraudzītajiem eņģeļiem vai kādām citām Gaismas būtnēm, ka viņš tā arī paliek ar šo frustrējošo sajūtu, turpina ar to cīnīties, jo nav gatavs pieņemt.

Mēs, cilvēki, ļoti bieži esam raduši atbildību par savu rīcību, par notiekošo savā dzīvē uzlikt vai piedēvēt kādam citam – kāds taču man ir ieteicis tā darīt, tā rīkoties, turp doties utt., taču es vienmēr uzsveru, ka ne jau „kāds” dzīvo manu dzīvi, ne jau „kāds” gūst manu pieredzi, tāpēc vienmēr aicinu rūpīgi ieklausīties sevī, savā sirdī, vai tas ir tiešām tas, kas man ir vajadzīgs. Klausīties pirmajā impulsā, vai Tavas Dvēseles stīgas rezonē ar to, ko pasaka vai iesaka kāds cits. Sirdij nav it nevienas sekundes plāna uz priekšu – tā ir pirmā sajūta, kas pārņem ķermeni, domājot par kādu lietu, situāciju u.tml., taču prātam gan ir plāns.

Apkopojot rakstīto, vēlos uzsvērt, ka es nerunāju par metodes efektivitāti (es patiešām zinu tās efektivitāti, jo pretējā gadījumā es to nenestu tālāk pasaulē!!!), es runāju par cilvēka gatavību vai negatavību regresīvajai meditācijai. Seansa laikā cilvēks VIENMĒR iegūst TIEŠI TIK un TIEŠI TĀDU informāciju un atbildes, kam viņš uz to brīdi ir gatavs. Tikai prāts/ Ego ne vienmēr spēj samierināties ar to.

„Tibetas dzīvo un mirušo grāmata” (Sogjals Rinpoče): „Lai ielūkotos sevī, mums būs nepieciešams liels vērīgums un liela drosme – pilnīga attieksmes maiņa pret pasauli un prātu. Mēs esam tik ļoti pieraduši raudzīties ārpus sevis, ka gandrīz pilnīgi esam zaudējuši pieeju savai iekšējai būtībai. Mums ir bail lūkoties iekšup… [..] Zināšanas nes sev līdzi atbildību. Reizēm pat tad, ja kameras durvis ir atvērtas, cietumnieks izlemj nebēgt.” (72., 73.lp.)